Šodien man ir sajūta - raudāt vai smieties, svinēt vai bēdāties, jo mans ilgi lolotais sirds darbs, kuru dēļ apjoma un sarežģītības šuvu teju 9. mēnešus ir šodien pabeigts. Ļoti zīmīgs ilgums, tieši tik ilgi, lai pieķertos un izjustu kā savu bērnu. "Pateicoties" pasaules kataklizmai Covit-19, mans "bērns" paliks pie manis ilgāk, jo plānotā nodošana īpašniecei ir jāatliek uz nezināmu laiku.
Kā jau rakstīju abās iepriekšējās daļās, šis bija pamatīgs izaicinājums man un manām prasmēm. Protams, tērps netika šūts visus 9. mēnešus. Es varbūt pat brīžiem speciāli atliku darbu ar tērpu, lai pavilktu ilgāk šo baudu.
Jāatzīmē, ka viss, ko esmu šeit sašuvusi ir šūts, ņemot par pamatu vēsturiskos 18.gadsimta zīmējumus un aprakstus. Esmu caurām dienām pavadījusi rokoties interneta dzīlēs, atrodot vietnes, kur cilvēki ievieto savas grāmatas. Esmu atradusi TĀDAS grāmatas! Latvijā nenopērkamas!
Protams, ka šūšanas ilgums saistīts arī ar pirmatklāšanas kļūdām. Kāpēc kļūdas? Tāpēc, ka nekad neko pat līdzīgu nebiju šuvusi. Tāpēc, ka bija jāpieturas pie iespējams autentiska izskata, bet jābūt tādam, lai varētu brīvi kustēties un dejot. Ja šis tērps tiktu paredzēts kā vēsturiska replika, tad domāju, ka būtu vieglāk, jo šūtu kā tas atrodams dažādos avotos. Bet šujot šo tērpu, visu laiku bija jādomā kā tas uzvedīsies dejojot.
Piemēram, tāda nianse kā savienot robi ar stomaheru. No sākuma iešuvu āķus. Likās, ka tā būs visērtāk. Bet pie pēdējās laikošanas sapratu, ka būs diezgan liela ņemšanās pie aizdares un atkal tā nianse - dejas. Ja Agne tikai stāvētu skaistā galma dāmas pozā, tad, protams, āķiem nebūtu ne vainas, bet dejojot kādā straujākā kustībā āķi var atāķēties. Un tā kā esam ar Agni vienojušās, ka šobrīd korsete nebūs, tad kleita izpilda arī tās funkcijas (kādā veidā, tas būs redzams zemāk bildēs). Tātad ar stomaheru tiek savilkts kopā viss tērps un notur uz sevi visu slodzi. Ilgi lauzīju domu kā to realizēt. Un tad kāda bezmiega naktī izdomājās lielā doma par cilpiņām un šņorītēm.
Protams, ka vislabāk būtu fotografēt procesu ietērpjot Agni, bet šobrīd tas pilnībā nav iespējams, līdz ar to ņemu palīgā savu stūrī stāvošo uzticīgo palīdzi.
Vispirms uzvelk apakškreklu chemise. Šūts no plāna lina, bet gana blīvs, lai aizsargātu kleitas zīdu no ķermeņa šķidrumiem. Jā, un 18.gadsimtā tie bija ne tikai sviedri, jo tajā laikā apakšbikses vēl nebija izdomātas. Nolēmām pie krekla piešūt mežģīnes, lai būtu vieglāk tikt galā ar kopšanu. Kādreiz mežģīnes sēja atsevišķi un vēl visādi, bet mēs vienkāršojām šo lietu.
Uz chemise liek virsū panje kabatu gurnu paplatinājumus. Vispār jau šajā brīdī bija jābūt uzvilktai korsetei, bet, kā jau teicu, mūsu gadījumā tā nav.
Tad velk apakšsvārkus. Apakšsvārku priekšpuse ir tērpa redzamā daļa, tamdēļ tiek grezni rotāta. Avotos ir redzami daudz un dažādi varianti. Šeit fantāzijai nav robežu. Es uzšuvu garus volānus, kurus rotāju ar zelta diega mežģīni. Savilkuma vietās piešuvu pērļu ķekarinus.
Un nobeigumā tiek uzvilkta robe. Tā ir šūta no 100% zīda taftas ar izšuvumiem. Audums pasūtīts ASV vēsturisko audumu rūpnīcā.
No mugurpuses ir redzamas krāšņās vato ieloces. Tā ir īpašā robe a la fransaise atšķirības zīme.
Parādīšu arī dažas detaļas.
Šis ir stomahers. Tā sauc priekšas detaļu ar kuru tiek savienotas robes priekšējās malas. Vēsturiskajām kleitām tas viss notika vienkārši. Robe ar stomaheru tika savienota ar adatu palīdzību. Ne par velti dāmas staigāja kā mietu norijušas. Nevarēja veikt straujas kustības, jo varēja arī savainoties.
Stomahers nošūts un pildīts ar korsešu kauliem.
Šeit tiek atklāts mazs, bet varbūt arī liels noslēpums. Agrāk, skatoties vēsturiskās filmas vai vērojot gleznas, kur dāmas tērpušās šādos tērpos, nevarēju saprast, kā šādi tērpušās varēja iznēsāt savas neskaitāmās grūtniecības. Lūk, noslēpuma atrisinājums. Zem tām Vato ielocēm bija šāds oderējums. Muguru varēja atlaist vaļīgāk, līdz ar ko atbrīvojās ar visa kleita. Priekša kā vienmēr gluda, bet ieloces visu noslēpa.
Apakšsvārki arī bija sienami aizmugures daļa uz priekšu, priekšdaļa uz aizmuguri, tā varēja viegli piekļūt lielajām panje kabatām, kā arī piemērot jebkurām vidukļa aprisēm.
Sānos precīzas ieloces.
Vēl dažas detaļu bildes.
Apakšmala dublēta ar oderējumu, lai nebojātu smalko audumu velkoties pa zemi.
Arī apakšsvārkiem ir odere.
Un tas arī viss... Ak nē! Beigās vel punktiņš uz i - maza somiņa, kur ielikt ožamo spirtu, spogulīti, varbūt kādu indes pudelīti vai ko viņas tur lika, bet visdrīzāk tur tiks likts spogulītis, lūpu krāsa, bankas karte, iespējams telefons un auto atslēga.
Kā jau rakstīju abās iepriekšējās daļās, šis bija pamatīgs izaicinājums man un manām prasmēm. Protams, tērps netika šūts visus 9. mēnešus. Es varbūt pat brīžiem speciāli atliku darbu ar tērpu, lai pavilktu ilgāk šo baudu.
Jāatzīmē, ka viss, ko esmu šeit sašuvusi ir šūts, ņemot par pamatu vēsturiskos 18.gadsimta zīmējumus un aprakstus. Esmu caurām dienām pavadījusi rokoties interneta dzīlēs, atrodot vietnes, kur cilvēki ievieto savas grāmatas. Esmu atradusi TĀDAS grāmatas! Latvijā nenopērkamas!
Protams, ka šūšanas ilgums saistīts arī ar pirmatklāšanas kļūdām. Kāpēc kļūdas? Tāpēc, ka nekad neko pat līdzīgu nebiju šuvusi. Tāpēc, ka bija jāpieturas pie iespējams autentiska izskata, bet jābūt tādam, lai varētu brīvi kustēties un dejot. Ja šis tērps tiktu paredzēts kā vēsturiska replika, tad domāju, ka būtu vieglāk, jo šūtu kā tas atrodams dažādos avotos. Bet šujot šo tērpu, visu laiku bija jādomā kā tas uzvedīsies dejojot.
Piemēram, tāda nianse kā savienot robi ar stomaheru. No sākuma iešuvu āķus. Likās, ka tā būs visērtāk. Bet pie pēdējās laikošanas sapratu, ka būs diezgan liela ņemšanās pie aizdares un atkal tā nianse - dejas. Ja Agne tikai stāvētu skaistā galma dāmas pozā, tad, protams, āķiem nebūtu ne vainas, bet dejojot kādā straujākā kustībā āķi var atāķēties. Un tā kā esam ar Agni vienojušās, ka šobrīd korsete nebūs, tad kleita izpilda arī tās funkcijas (kādā veidā, tas būs redzams zemāk bildēs). Tātad ar stomaheru tiek savilkts kopā viss tērps un notur uz sevi visu slodzi. Ilgi lauzīju domu kā to realizēt. Un tad kāda bezmiega naktī izdomājās lielā doma par cilpiņām un šņorītēm.
Protams, ka vislabāk būtu fotografēt procesu ietērpjot Agni, bet šobrīd tas pilnībā nav iespējams, līdz ar to ņemu palīgā savu stūrī stāvošo uzticīgo palīdzi.
Vispirms uzvelk apakškreklu chemise. Šūts no plāna lina, bet gana blīvs, lai aizsargātu kleitas zīdu no ķermeņa šķidrumiem. Jā, un 18.gadsimtā tie bija ne tikai sviedri, jo tajā laikā apakšbikses vēl nebija izdomātas. Nolēmām pie krekla piešūt mežģīnes, lai būtu vieglāk tikt galā ar kopšanu. Kādreiz mežģīnes sēja atsevišķi un vēl visādi, bet mēs vienkāršojām šo lietu.
Uz chemise liek virsū panje kabatu gurnu paplatinājumus. Vispār jau šajā brīdī bija jābūt uzvilktai korsetei, bet, kā jau teicu, mūsu gadījumā tā nav.
Tad velk apakšsvārkus. Apakšsvārku priekšpuse ir tērpa redzamā daļa, tamdēļ tiek grezni rotāta. Avotos ir redzami daudz un dažādi varianti. Šeit fantāzijai nav robežu. Es uzšuvu garus volānus, kurus rotāju ar zelta diega mežģīni. Savilkuma vietās piešuvu pērļu ķekarinus.
Un nobeigumā tiek uzvilkta robe. Tā ir šūta no 100% zīda taftas ar izšuvumiem. Audums pasūtīts ASV vēsturisko audumu rūpnīcā.
No mugurpuses ir redzamas krāšņās vato ieloces. Tā ir īpašā robe a la fransaise atšķirības zīme.
Parādīšu arī dažas detaļas.
Šis ir stomahers. Tā sauc priekšas detaļu ar kuru tiek savienotas robes priekšējās malas. Vēsturiskajām kleitām tas viss notika vienkārši. Robe ar stomaheru tika savienota ar adatu palīdzību. Ne par velti dāmas staigāja kā mietu norijušas. Nevarēja veikt straujas kustības, jo varēja arī savainoties.
Stomahers nošūts un pildīts ar korsešu kauliem.
Šeit tiek atklāts mazs, bet varbūt arī liels noslēpums. Agrāk, skatoties vēsturiskās filmas vai vērojot gleznas, kur dāmas tērpušās šādos tērpos, nevarēju saprast, kā šādi tērpušās varēja iznēsāt savas neskaitāmās grūtniecības. Lūk, noslēpuma atrisinājums. Zem tām Vato ielocēm bija šāds oderējums. Muguru varēja atlaist vaļīgāk, līdz ar ko atbrīvojās ar visa kleita. Priekša kā vienmēr gluda, bet ieloces visu noslēpa.
Apakšsvārki arī bija sienami aizmugures daļa uz priekšu, priekšdaļa uz aizmuguri, tā varēja viegli piekļūt lielajām panje kabatām, kā arī piemērot jebkurām vidukļa aprisēm.
Sānos precīzas ieloces.
Apakšmala dublēta ar oderējumu, lai nebojātu smalko audumu velkoties pa zemi.
Arī apakšsvārkiem ir odere.
Un tas arī viss... Ak nē! Beigās vel punktiņš uz i - maza somiņa, kur ielikt ožamo spirtu, spogulīti, varbūt kādu indes pudelīti vai ko viņas tur lika, bet visdrīzāk tur tiks likts spogulītis, lūpu krāsa, bankas karte, iespējams telefons un auto atslēga.
Tagad gan viss. Laižu savu bērnu pasaulē!
Iepriekšējās daļas šeit -
