Kādā jaukā pavasara dienā man atsūtīja ziņu tērpu māksliniece Ieva Ādamsone ar jautājumu vai es varētu sašūt korseti. Tā kā mums jau iepriekš bija jauka sadarbība, nu kā lai atsakās no tāda piedāvājuma! Un tā nu aizsākās interesanta sadarbība un jauka iepazīšanās ar jauno pāri.
Tālāk sekoja interesantas sakritības. Jaunais pāris nedzīvo Latvijā, bet Norvēģijā, tātad pielaikošanas iespējas ir diezgan ierobežotas. Tā ir sakritība vai liktenis, bet man bija ieplānots ceļojums uz Norvēģiju. Man par atvieglojumu varējām viegli noorganizēt pielaikošanu pie maniem draugiem Bergenā. Jo citādi korsete būtu jāsašuj tikai ar divām laikošanām, kas ir diezgan neiespējami.
Tā nu skaistais tērps tapa divas reizes tiekoties pie Ievas, vienreiz Norvēģijā un vienreiz pie manis darbnīcā. Diemžēl atdot nesanāca redzot rezultātu, bet saņemot bildes no kāzu dienas. Redzot tās, biju ļoti gandarīta.
Pucēt līgavu, tas vienmēr ir īpaši. Tās vienmēr ir citādas sajūtas. Un tā kā sanāca tikties arī kuplākā draugu lokā un ir sanācis sadraudzēties ar ģimenēm, apciemot jauno pāri jau pēc kāzām viņu mājoklī Norvēģijā, tad liekas, ka būs aizsākusies jauka draudzība.
Tātad mana daļa no šī skaita tērpa ir korsete, pārējo veidoja Ieva Ādamsone. Sākotnējais tērps, kuru Janīna bija izsapņojusi, godīgi sakot bija pilnīgi savādāks, bet mēs ar Ievu izskaidrojām kāpēc būtu jāatsakās no iedomātās ieceres. Lielākais gandarījums ir līgavas prieka asaras redzot sevi līgavas tērpā un protams līgavaiņa atzinība.
Un te nedaudz no darba gaitas. Visgrūtākais ir savienot mežģīņu daļu ar korseti, lai viss labi piegulētu. Šajā gadījumā grūtības sagādāja tas, ka mežģīne nebija elastīga. Bet galvenais ir skaists rezultāts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru