Habit à la Française

Kas tad ir Habit à la Française? Tas ir franču vīriešu mētelis tiešā tulkojumā, tieši tāpat kā Robe à la Française ir franču kleita.

Mani uzticīgie sekotāji jau būs ievērojuši, ka paralēli vienkāršākām un sarežģītākām kleitām un citiem izstrādājumiem, vairāk kā divus gadus šuju rokoko laikmeta tērpus pārim. Nu šis dzīves posms ir beidzies. Arī vīrieša tērps ir atdots. Mazliet tā kā žēl, mazliet skumji, kā jau vienmēr, kad ir pabeigts kāds apjomīgs un laikietilpīgs projekts. Tas tomēr paņēmis 2,5 gadus no manas dzīves. Bet visam pāri ir lepnums un neizsakāms prieks par paveikto. 

Lai paveiktu šos pasūtījums, esmu pavadījusi garas stundas, dienas, kuras kopā saliekot ir nedēļas rokoties interneta dzīlēs, sērfojot pa muzeju krātuvēm, pa vēsturiskās modes entuziastu blogiem. Ko tik neesmu redzējusi! Kādus tik brīnumus cilvēki nerada, pozicionējot tos par vēsturiskiem prototipiem! Bet ne par to ir stāsts. 

Ar pasūtītājiem vienojāmies, ka tērpus šuju pēc iespējas tuvāk vēsturiskajam izskatam, bet ar mūsdienīgām metodēm. Tas nozīmē, ka šuju ar šujmašīnu un izšuju ar izšūšanas mašīnu, nevis visu ar rokām kā tas būtu autentiski. Un vēl būtiski ir tas, ka šie tērpi paredzēti dejošanai. Protams, attiecīgā laikmeta deju dejošanai. Rokenrols un disko šeit neietilpst... joks. 

Visvairāk fotogrāfijās liekas pētīju šo habitu. Foto tuvumā man ļoti palīdzēja procesā. Bet lasīju visvairāk  blogu marquise.de. Šis ir patiesi labs vēsturisko tērpu rekonstrukcijas avots. Autore ir ļoti kategoriska un nepieļauj novirzes mūsdienu metožu virzienā, bet es kā vienmēr, izlasu desmit receptes un izdaru pa savam. 

Tātad kleita tika atdota 2020.gada augustā. Apraksti un foto redzami vecākos ierakstos - 

1.daļa

2.daļa

3.daļa

Vestei tika izmantots robes audums, bet brīčeriem un habitam pasūtīts no tās pašas vēsturisko audumu fabrikas ASV kur robei. Tā ir 100% zīda tafta. 

Oderei izmantoju piemērotas krāsas lina audumu. Lai gan vēsturiskajos tērpos tika izmantots nebalināts lins, atļāvos izmantot sarkanu un zaļu linu. 

Kreklus tolaik šuva no muslīna un plāna lina. Tā kā attiecīga plānuma muslīnu nebija iespējams dabūt, lina krekli bija zemākas kārtas pilsoņiem, tad izvēlējos šūt no plānākā kokvilnas auduma kādu varēju dabūt. Kas nezina, tad muslīns ir marlei līdzīga kokvilna ar burzījuma efektu. Šobrīd ir modē šūt kleitas, kā savulaik Marija Antuanete ieviesa dzīvē čemīzes (chemise) kleitu, bet tirgū pieejami diezgan biezi un apjomīgi muslīna audumi, kuri nav piemēroti apakškreklam. 

Krekls ir piegriezts pēc autentiska krekla rasējuma. Būtībā krekls ir primitīvs un tāds pats kā latviešu tautas tērpa krekls. Vienīgais piedurknes ir pārspīlēti kuplas un garas. Mēģināju izprast kamdēļ tā, liekas, ka tamdēļ, lai uzsūktu pēc iespējas vairāk sviedru. Krekls bija lētākā apģērba sastāvdaļa, kuru varēja biežāk nomainīt. Lai gan bagātnieki savus tērpus mainīja kā mūsdienu cilvēki zeķes un pat biežāk, bet paši tērpi tomēr tika pārdoti un pārpārdoti ar vien tālāk, kamēr pilnība noplīsa. Tātad apakškreklam bija būtiska funkcija. 

Ja godīgi, tad visgrūtāk bija izurbties cauri bikšu, vai tā saukto brīčeru (breechers) konstrukcijai. Man bija ļoti grūti pārkāpt pāri neloģiskajai un sarežģītajai bikšu konstrukcijai. Meklējot palīdzību risinājumos, sapratu, ka mūsdienu tērpu replikas tiek šūtas, izmantojot mūsdienu piegrieztnes, jo tās viennozīmīgi labāk pieguļ augumam. Brīčeri neatkarājas no dibena un habits labi stāv plecu daļā un piedurknes ir loģiskas un labi "stāv". Turpretim, vēsturiskās konstrukcijas ir sarežģītas un ne tik labi pieguļošas. Bet es, sakodusi zobus, konstruēju pēc 1780-1790.gadu konstrukcijas. 

Par brīčeriem izlasīju interesantu faktu. Īstenībā tie ne visai labi piegulēja. Dibens bija samērā atkāries. Izskatās kā "pamperdupis". Izrādās tas veidots šādi, jo tā bija ērtāk sēdēt sedlos un pie galda, kā zināms, augstmaņiem ēšana bija ļoti svarīga nodarbe. Un vēl biksēm bija mazs noslēpums aizmugurē -  jostas mugurpusē bija atvere, savilkta ar šņorīti, kuru varēja atbrīvot pārēšanās gadījumā. 

Aizdare pie ceļiem bija ar pogām, lentītēm un vēlāk ar sprādzēm. 

Veste ir funkcionāls apģērba gabals, grezni rotāta priekšpuse ar viltus kabatām, kuras vēlāk bija īstas, kad parādījās kabatas pulksteņi. Vesti vienmēr nēsāja aizpogātu. Tā izskatījās ļoti cieša, bet aizmugurē atkal noslēpums - saitītes atbrīvošanai. Tie senie drēbnieki gan bija atjautīgi! Nevajadzēja smalki "piedzīt" uz auguma apģērbu, visu pieregulēja ar striķīšiem. Vissarežģītāk bija izprast aizdari. Stundām pavadīju pētot fotogrāfijas un meklējot tuvplānus, lai izpētītu risinājumus. Bija vienkāršie varianti, kur veste tika vienkārši aizpogāta, bet grezni rotātajām vestēm ar izšuvumiem nebija viss tik vienkārši. Un tad atradu variantus ar slēptajām aizdarēm. Tātad ir dekoratīvās pogas un īstās no iekšpuses pogājamās. Biju patiesi laimīga, atrodot šo risinājumu! 

Un kas tad ir smalks baroka un rokoko laikmeta kungs bez žābo (jabot)? Tas bija kakla saites priekšvēstnesis. Habit a la Francaise nav iedomājams bez žābo un mežģīņu aprocēm. Visdrīzāk mežģīnes tika piešūtas krekla aprocēm, bet izvēlējos praktiskāku risinājumu. Līdzīgi kā žābo tās tiek uzsietas atsevišķi. Jo kreklu visdrīzāk būs jāmazgā augstā temperatūrā, bet mežģīnes ar dabīgā zīda lentēm to nevarētu izturēt. 

Un tad nu atlicis tikai tāds nieks kā pats habits. Tā ir viskrāšņākā apģērba detaļa. Tur nu fantāzijai nav robežu! Ja ir resursi un laiks, tad var greznot visu priekšu un visu ko vien var izgreznot. Un pogas!!! Vajag ļoti daudz pogu!!! Habitam un brīčeriem kopā izlietotas 34 izšūtas un apvilktas pogas. 

Konstrukcija bija pamatīgs galvas mežģis. Vistrakāk bija izprast dīvainās piedurknes un iešūt tās tā, lai būtu ērti kustināt rokas un vēl kaut kā izskatītos. Tās konstruētas dīvaini, lai it ka visu laiku būtu jātur rokas mazliet ieliktas. 

Darba gaitā radās dažādi tehnoloģiski jautājumi. Daudzi bija saistīti ar oderes tehnoloģiskajiem risinājumiem. Iešūt oderi mūsdienu apģērbā man ir tik pat vienkārši kā pārspiest riekstu, bet šeit viss ir savādāk. Un tad man iedegās galvā lampiņa! Pogas!!! Priekš kam tik daudz pogu?! Nu bet protams! Viltīgajās vietās tika piešūta poga, kura saturēja virspusi ar oderi. Lielās kabatu līstītes tika noturētas neplīvojot, uzšujot vairākas pogas, lielie atloki piedurkņu galos tika noturēti vietās, piešujot tos ar pogām! Vienkārši un ģeniāli! 

Kā tika izvēlēti izšuvumi? Vispirms izšuvu desmitiem paraugu. Skaidrs bija viens, ka jābūt rožu motīvam, jo šim tērpam jāpiestāv sievas robei. Izšuvumu krāsai jāpiestāv arī vestei. 

Nu tad lūk viss kopā! Jā un kas nav mazsvarīgi - habits nekad netika aizpogāts. Vienmēr vaļā, lai var redzēt grezno vesti un vienkārši justies ērti. Aizmugures ieloces un vaļējais šķēlums ir risinājums ērti sēdēt zirgam sedlos un turpināt izskatīties eleganti. 

Cerams, ka kāds ir izlasījis visu garo aprakstu un tas ir bijis interesants. Paldies! 

Tagad ceru, ka visas zvaigznes nostāsies pareizi un nākamgad maijā braukšu uz Versaļu, kur autentiskā gaisotnē vēlamies taisīt fotosesiju abiem tērpiem kopā.