Mācīties nekad nav par daudz!

 Esmu piepildījusi savu gadiem lolotu sapni! 

Maniem sekotājiem nav noslēpums, ka blakus šūšanai, izšūšana ir būtiska man darba sastāvdaļa, kā arī tā ir mana patiesi liela aizraušanās un sirds lieta. Bet bija viens bet... es pati nestrādāju ar izšūšanas programmu. Niekojos ar uzrakstiem un vienkāršiem dizainiem, bet bija sapnis veidot pašai savus sarežģītus un komplicētus izšūšanas dizainus. 

Pirms nedaudz vairāk kā mēneša iegādājos online apmācību kursus, kurus man ieteica mana bijusī audzēkne no šūšanas kursiem, kura tagad ir aizrāvusies ar izšūšanu un izgājusi šos kursus. Es biju saskatījusies viņas darbus un aizdegusies. Es arī tā gribu! Paldies, Andiņ, par iedrošināšanu un iedvesmu!

Tā kā decembra vidū tika pieņemts lēmums remontēt manu darbnīcu, tad šobrīd bija īstais brīdis ņemt radošo atvaļinājumu un mesties mācībās. Mani mazliet biedēja kursu ilgums 3 mēneši, jo nevaru atļauties nestrādāt tik ilgi. Bet tā kā nodevos šim tik interesantajam procesam no rīta līdz vakaram, tad esmu izgājusi apmācības mazliet vairāk kā mēneša laikā. 

Pastāstīšu ko tad īsti mācījos. Apguvu izšūšanas programmu Embird. Izgāju no pašiem pamatiem līdz pat noslēguma komplicētam darbam un ieguvu sertifikātu. Izšujot noslēguma darbu, jūtos patiesi lepna, ka es to visu pati, no pirmā līdz pēdējam dūrienam!

Kursu laikā esmu piešuvusi pilnu palagu ar visādiem paraugiem, kuri bija jāveido kā mājas darbi un tikai, nododot mājas darbu, varēju tikt tālāk nākamajā nodarbībā. 

Tika apgūtas visdažādākās tehnikas. 

Ak, kāds man bija prieks par cūciņu Pepu! 

Šie vikingu kraukļi man radīja sajūsmu ne mazāk kā cūciņa.

Nekad savā pieredzes pilnajā izšūšanas praksē nebiju izšuvusi aplikāciju. Ak, vai! Un te es pati izveidoju dizainu un arī to izšuvu. Nu tik mīlīgs, vai ne!

 

Esmu sajūsmā par akvareļa stila izšuvuma veidošanu. Man pašai vislabāk patīk izšūt šī stila dizainus. Tagad protu veidot arī pati. 

Bet viennozīmīgi visvairāk man patīk nobeiguma darbs. Nolēmu izšūt savu Boni. Manuprāt, izdevies ļoti labi. Pasniedzēja arī novērtēja ar izcili! 

Un šis ir mans sertifikāts 😊

No visas sirds iesaku pasniedzēju Tania Pteris. Kursi notiek krievu valodā. Esmu skatījusies neskaitāmus video ar programmu apmācībām, bet cik gudra sākusi, tik gudra beigusi. Pēc šiem kursiem es tiešām esam apguvusi to, ko tik sen vēlējos. Par kursiem var izlasīt un uzzināt šeit. 

Īpaša sega

 Kad ārā vēl bija vasara plaukumā, pie manis vērsās kādas klientes draudzene ar neparastu lūgumu. Viņas dēlam tuvojas 18 gadu jubileja un viņa ir izlolojusi dēlam dāvanu gultas pārklāju, kurš tiktu šūts no dēla bērnības drēbītēm. Ideja man likās gana traka, lai es ar prieku piekristu to realizēt. 

Kad līdz jubilejai bija atlikuši divi mēneši, ķēros klāt šīs trakās idejas realizācijai. Man tika iedots koferis ar drēbēm sākot no pirmā kombinezona, līdz mīļākajai jakai pusaudžu gados un liels daudzums dažādos vecumos valkātiem futbola sporta kostīmiem. 

Divas dienas griezu kvadrātiņus. Pēc tam mēģināju saprast kā gana gaumīgi to visu salikt, jo bija jāiešuj svarīgas detaļas, kurām visām ir nozīmīgas atmiņas. Pēc tam, saziņā ar klienti nāca klāt vēl jauns un sarežģīts uzdevums. Uz vairākiem T-krekliem tika uzdrukātas fotogrāfijas, kuras vajadzēja uzšūt uz segas. No sākuma man teica, ka būs 5-6 fotogrāfijas, bet bijis tik grūti izšķirties, un man par diezgan lielu šoku uzzināju, ka būs jāuzšuj 60 fotogrāfijas. Nu, kā klients vēlas, tā es daru. Vienojāmies, ka fotogrāfijas jāšuj it kā uz gultas būtu uzmesta fotogrāfiju kaudzīte. 

Segai pa vidu iešuvu sintaponu, kreisajā pusē kokvilnas satīns. Segas izmērs ir iespaidīgs 290x280cm. Tā patiesi ir milzīga. Salikt to visu kopā bija ļoti grūti. Smags fizisks darbs no pleca. Bet tas viss atmaksājās brīdī, kad klientei ieraugot rezultātu, acīs bija prieka asaras. Kā viņa man stāstīja, tad par šādu segu sāka domāt un sapņot dēla 10 gadu jubilejā. Man ir patiesi milzīgs prieks, ka esmu uztvērusi tik ilgi loloto sapni un spējusi to realizēt dzīvē. Kā uzzināju pēc dāvanas jubilejas, tad jubilāram ļoti patīk un segu lieto ikdienā ar to sedzoties, jo ir ļoti silta un mīksta. 

Īpašās dienas kleita

Tas viss sākās kādā aukstā februāra dienā dienā, kad ar mani sazinājās meitene, kura sapņo  par savu ideālo īpašās dienas kleitu. Saņēmu bildes ar interneta dzīlēs noskatīto sapņu kleitu. 

Tā sākās ceļš pie kleitas. Laiks bija gana, jo kāzu datums bija jūlija sākumā. 

It kā jau nekas briesmīgs, bet audums bija jāatrod visstingrāko ierobežojumu pret Covid-19 laikā. Visi audumu veikali bija ciet. Varēja aplūkot audumus tikai iepriekš sarunājot tikšanās reizes, kuras bija ierobežotas ar stingru laika limitu. Lai arī tika sagādāti diezgan daudz paraugu, tad apskatot tos, neviens audums nelikās gana atbilstošs izvēlētajam modelim. Tad es vērsos pie brīnišķīgās Dagnijas no My Textile. Tieši tur atradām īsto audumu. 

Jau pirmajā laikošanā sapratu, ka esmu trāpījusi! Nav lielāka laime, kā redzēt un sajust, ka esmu uztvērusi klientes vēlmes un realizējusi tās dzīvē. 

Lai gan lielā diena jau ir labu laiku aiz muguras, pacietīgi gaidīju bildes. Vakar tas notika! Beidzot tās saņēmu un saņēmu arī atļauju ar tām dalīties. 

Lūk, mana skaistā, burvīgā un trauslā  kā meža feja līgava! 

Kleitu varavīksne

 Visas vasaras garumā man bija rotaļas ap viena piegriezuma piecām kleitām. 

Agrā pavasarī kliente man iedeva vienu savu kleitu, kura bija ļoti mīļa, bet jau savu laiku nokalpojusi. Teikšu godīgi, šāda tipa darbi mani īpaši nesajūsmina, bet šoreiz viss izvērtās piedzīvojumā vasaras garumā. 

Pirmā tapa melnā kleita 1:1 kā oriģināls. Klientei viss patika, tikai baigi īsā, lai ietu cilvēkos. Teicu, ka tieši tāda bija iepriekšējā. Pasmējāmies, ka tā bija pierasts pie vecās, ka nepievērsa vairs uzmanību garumam. Vienojāmies, ka šķēlumos iešūšu mežģīni, lai vismaz mazliet piesegtu stilbus. 

Nākamā bija zaļā. Taisīju 10cm garāku. Un tad jau parādījās idejas par mežģīnēm. 

Pēc tam jau sarkanā ar pavisam platām mežģīnēm.

Un tad zilā un violetā ar mežģīnēm piedurknēs un plecu daļā. 

Violetajai kleita jau iegādāts perfekti atbilstoša tonī garā veste. Var doties kaut uz teātri! 

Piecas vienādas kleitas, bet katra savādāka. Kādam varbūt liksies par traku, bet ne Kristīnei - košai un skaistai sievietei, kurai nepiestāv mērenība un vienkāršība. 

Un tā vienkāršas trikotāžas kleitas replika izvērtās par piedzīvojumu vasaras garumā. Un vai tad tas ir viss? Nē! Vajag vēl melnu garu un vēl trīs citas krāsas un katru savādāku! 

Bildes izmantoju ar vēlīgu atļauju. Kaut vairāk klientes ļautos fotosesijām vai skaistām pašbildēm! Man tas tik daudz nozīmē! 

Audums no Louvis Home.

Tad jau turpinājums sekos...

Habit à la Française

Kas tad ir Habit à la Française? Tas ir franču vīriešu mētelis tiešā tulkojumā, tieši tāpat kā Robe à la Française ir franču kleita.

Mani uzticīgie sekotāji jau būs ievērojuši, ka paralēli vienkāršākām un sarežģītākām kleitām un citiem izstrādājumiem, vairāk kā divus gadus šuju rokoko laikmeta tērpus pārim. Nu šis dzīves posms ir beidzies. Arī vīrieša tērps ir atdots. Mazliet tā kā žēl, mazliet skumji, kā jau vienmēr, kad ir pabeigts kāds apjomīgs un laikietilpīgs projekts. Tas tomēr paņēmis 2,5 gadus no manas dzīves. Bet visam pāri ir lepnums un neizsakāms prieks par paveikto. 

Lai paveiktu šos pasūtījums, esmu pavadījusi garas stundas, dienas, kuras kopā saliekot ir nedēļas rokoties interneta dzīlēs, sērfojot pa muzeju krātuvēm, pa vēsturiskās modes entuziastu blogiem. Ko tik neesmu redzējusi! Kādus tik brīnumus cilvēki nerada, pozicionējot tos par vēsturiskiem prototipiem! Bet ne par to ir stāsts. 

Ar pasūtītājiem vienojāmies, ka tērpus šuju pēc iespējas tuvāk vēsturiskajam izskatam, bet ar mūsdienīgām metodēm. Tas nozīmē, ka šuju ar šujmašīnu un izšuju ar izšūšanas mašīnu, nevis visu ar rokām kā tas būtu autentiski. Un vēl būtiski ir tas, ka šie tērpi paredzēti dejošanai. Protams, attiecīgā laikmeta deju dejošanai. Rokenrols un disko šeit neietilpst... joks. 

Visvairāk fotogrāfijās liekas pētīju šo habitu. Foto tuvumā man ļoti palīdzēja procesā. Bet lasīju visvairāk  blogu marquise.de. Šis ir patiesi labs vēsturisko tērpu rekonstrukcijas avots. Autore ir ļoti kategoriska un nepieļauj novirzes mūsdienu metožu virzienā, bet es kā vienmēr, izlasu desmit receptes un izdaru pa savam. 

Tātad kleita tika atdota 2020.gada augustā. Apraksti un foto redzami vecākos ierakstos - 

1.daļa

2.daļa

3.daļa

Vestei tika izmantots robes audums, bet brīčeriem un habitam pasūtīts no tās pašas vēsturisko audumu fabrikas ASV kur robei. Tā ir 100% zīda tafta. 

Oderei izmantoju piemērotas krāsas lina audumu. Lai gan vēsturiskajos tērpos tika izmantots nebalināts lins, atļāvos izmantot sarkanu un zaļu linu. 

Kreklus tolaik šuva no muslīna un plāna lina. Tā kā attiecīga plānuma muslīnu nebija iespējams dabūt, lina krekli bija zemākas kārtas pilsoņiem, tad izvēlējos šūt no plānākā kokvilnas auduma kādu varēju dabūt. Kas nezina, tad muslīns ir marlei līdzīga kokvilna ar burzījuma efektu. Šobrīd ir modē šūt kleitas, kā savulaik Marija Antuanete ieviesa dzīvē čemīzes (chemise) kleitu, bet tirgū pieejami diezgan biezi un apjomīgi muslīna audumi, kuri nav piemēroti apakškreklam. 

Krekls ir piegriezts pēc autentiska krekla rasējuma. Būtībā krekls ir primitīvs un tāds pats kā latviešu tautas tērpa krekls. Vienīgais piedurknes ir pārspīlēti kuplas un garas. Mēģināju izprast kamdēļ tā, liekas, ka tamdēļ, lai uzsūktu pēc iespējas vairāk sviedru. Krekls bija lētākā apģērba sastāvdaļa, kuru varēja biežāk nomainīt. Lai gan bagātnieki savus tērpus mainīja kā mūsdienu cilvēki zeķes un pat biežāk, bet paši tērpi tomēr tika pārdoti un pārpārdoti ar vien tālāk, kamēr pilnība noplīsa. Tātad apakškreklam bija būtiska funkcija. 

Ja godīgi, tad visgrūtāk bija izurbties cauri bikšu, vai tā saukto brīčeru (breechers) konstrukcijai. Man bija ļoti grūti pārkāpt pāri neloģiskajai un sarežģītajai bikšu konstrukcijai. Meklējot palīdzību risinājumos, sapratu, ka mūsdienu tērpu replikas tiek šūtas, izmantojot mūsdienu piegrieztnes, jo tās viennozīmīgi labāk pieguļ augumam. Brīčeri neatkarājas no dibena un habits labi stāv plecu daļā un piedurknes ir loģiskas un labi "stāv". Turpretim, vēsturiskās konstrukcijas ir sarežģītas un ne tik labi pieguļošas. Bet es, sakodusi zobus, konstruēju pēc 1780-1790.gadu konstrukcijas. 

Par brīčeriem izlasīju interesantu faktu. Īstenībā tie ne visai labi piegulēja. Dibens bija samērā atkāries. Izskatās kā "pamperdupis". Izrādās tas veidots šādi, jo tā bija ērtāk sēdēt sedlos un pie galda, kā zināms, augstmaņiem ēšana bija ļoti svarīga nodarbe. Un vēl biksēm bija mazs noslēpums aizmugurē -  jostas mugurpusē bija atvere, savilkta ar šņorīti, kuru varēja atbrīvot pārēšanās gadījumā. 

Aizdare pie ceļiem bija ar pogām, lentītēm un vēlāk ar sprādzēm. 

Veste ir funkcionāls apģērba gabals, grezni rotāta priekšpuse ar viltus kabatām, kuras vēlāk bija īstas, kad parādījās kabatas pulksteņi. Vesti vienmēr nēsāja aizpogātu. Tā izskatījās ļoti cieša, bet aizmugurē atkal noslēpums - saitītes atbrīvošanai. Tie senie drēbnieki gan bija atjautīgi! Nevajadzēja smalki "piedzīt" uz auguma apģērbu, visu pieregulēja ar striķīšiem. Vissarežģītāk bija izprast aizdari. Stundām pavadīju pētot fotogrāfijas un meklējot tuvplānus, lai izpētītu risinājumus. Bija vienkāršie varianti, kur veste tika vienkārši aizpogāta, bet grezni rotātajām vestēm ar izšuvumiem nebija viss tik vienkārši. Un tad atradu variantus ar slēptajām aizdarēm. Tātad ir dekoratīvās pogas un īstās no iekšpuses pogājamās. Biju patiesi laimīga, atrodot šo risinājumu! 

Un kas tad ir smalks baroka un rokoko laikmeta kungs bez žābo (jabot)? Tas bija kakla saites priekšvēstnesis. Habit a la Francaise nav iedomājams bez žābo un mežģīņu aprocēm. Visdrīzāk mežģīnes tika piešūtas krekla aprocēm, bet izvēlējos praktiskāku risinājumu. Līdzīgi kā žābo tās tiek uzsietas atsevišķi. Jo kreklu visdrīzāk būs jāmazgā augstā temperatūrā, bet mežģīnes ar dabīgā zīda lentēm to nevarētu izturēt. 

Un tad nu atlicis tikai tāds nieks kā pats habits. Tā ir viskrāšņākā apģērba detaļa. Tur nu fantāzijai nav robežu! Ja ir resursi un laiks, tad var greznot visu priekšu un visu ko vien var izgreznot. Un pogas!!! Vajag ļoti daudz pogu!!! Habitam un brīčeriem kopā izlietotas 34 izšūtas un apvilktas pogas. 

Konstrukcija bija pamatīgs galvas mežģis. Vistrakāk bija izprast dīvainās piedurknes un iešūt tās tā, lai būtu ērti kustināt rokas un vēl kaut kā izskatītos. Tās konstruētas dīvaini, lai it ka visu laiku būtu jātur rokas mazliet ieliktas. 

Darba gaitā radās dažādi tehnoloģiski jautājumi. Daudzi bija saistīti ar oderes tehnoloģiskajiem risinājumiem. Iešūt oderi mūsdienu apģērbā man ir tik pat vienkārši kā pārspiest riekstu, bet šeit viss ir savādāk. Un tad man iedegās galvā lampiņa! Pogas!!! Priekš kam tik daudz pogu?! Nu bet protams! Viltīgajās vietās tika piešūta poga, kura saturēja virspusi ar oderi. Lielās kabatu līstītes tika noturētas neplīvojot, uzšujot vairākas pogas, lielie atloki piedurkņu galos tika noturēti vietās, piešujot tos ar pogām! Vienkārši un ģeniāli! 

Kā tika izvēlēti izšuvumi? Vispirms izšuvu desmitiem paraugu. Skaidrs bija viens, ka jābūt rožu motīvam, jo šim tērpam jāpiestāv sievas robei. Izšuvumu krāsai jāpiestāv arī vestei. 

Nu tad lūk viss kopā! Jā un kas nav mazsvarīgi - habits nekad netika aizpogāts. Vienmēr vaļā, lai var redzēt grezno vesti un vienkārši justies ērti. Aizmugures ieloces un vaļējais šķēlums ir risinājums ērti sēdēt zirgam sedlos un turpināt izskatīties eleganti. 

Cerams, ka kāds ir izlasījis visu garo aprakstu un tas ir bijis interesants. Paldies! 

Tagad ceru, ka visas zvaigznes nostāsies pareizi un nākamgad maijā braukšu uz Versaļu, kur autentiskā gaisotnē vēlamies taisīt fotosesiju abiem tērpiem kopā.